Pētot savu projektu un analizējot iespējas, sapratu, ka vajadzētu papildināt savu zināšanu bagāžu par medicīnu. Skaidrs, ka par ģimenes ārstu es nevēlos būt un uzreiz veltīt visu savu laiku, sešus gadus pēc kārtas būtu diez gan veltīgi. Tāpēc ar savu situāciju, pēc padoma vērsos Rīgas Stradiņa universitātē. Sazvanīju informāciju un izklāstīju savu situāciju. Nezinu kurā brīdī meitene ar, kuru es runāju mani pārprata, bet rezultātā viņa man ieteica aiziet uz rezidentūras semināru, kurš notikšot pēc mēneša. Tā kā man uz to laiku no medicīnas izglītības sistēmas kārtības saprašanas daudz nebija, tad pieņēmu, ka tas noteikti būs seminārs par noteiktu sfēru.

Pagāja mēnesis, un es ar pierakstu blociņu stāvēju Universitātes gaitenī, kopā ar vēl kādiem sešdesmit jaunajiem ārstiem. Tajā brīdī, kad pie ieejas vajadzēja reģistrēties un norādīt augstskolu, kuru esmu pabeidzis un kādu izglītību esmu ieguvis sapratu, ka kaut kas šeit nebūs, kā plānots. Tāpēc es meitenei, kura organizēja parakstu vākšanu pajautāju, lai viņa pastāsta sīkāk par semināru. Izrādījās, ka tas ir seminārs studentiem, kuri jau ir ieguvuši vai tūlīt iegūs ārsta diplomu, lai izvēlētos, kādu novirzienu viņi vēlas mācīties tālāk. Nu ko, nolēmu ja jau esmu atnācis, tad laikam man te ir jābūt. Reģistrācijas veidlapā blakus visiem medicīnas ierakstiem pierakstīju arī savu izglītību – kvalitātes vadības inženieris un devos iekšā lielajā auditorijā. Bija ļoti interesanti uzzināt par universitātes iekšējo kārtību un studentu iespējām. Tā es te pavadīju divas stundas, klausoties semināru un studentu jautājumus par sev interesējošām tēmām. Visam beidzoties bija iespēja tikt privāti parunāties ar asoc. Prof. Jevgēniju Livdāni, ko es arī izmantoju. Iestājos rindā pēdējais, jo sapratu, ka mans jautājums, šo jauko kundzīti noteikti izsitīs no ierastās dienas kārtības. Nu beidzot bija arī mana kārta un es sāku stāstīt par pētniecību, ko grasos veikt, līdz vienā brīdī Livdānes kundze saka „Stop.” Mana sirds likās apstāsies un jau grasījos saņemt informāciju, ka ne tur esmu atnācis, bet nē, šī jaukā kundze saka „šo specifisko lietu mēs varētu apspriest pie manis kabinetā.” Uztaisīju nopietnu seju, kaut iekšējā pasaulē lēkāju aiz sajūsmas, un sekoju, Viņas norādītajā virzienā. Kabinets kā jau profesoriem ierasts nebija ļoti liels, bet bija tā patīkama mājīguma sajūta. Mēs piesēdāmies pie galda un sākām apspriest manus plānus un kādas varētu būt manas iespējas. Diemžēl uz doto mirkli, tā kā es nevēlējos būt ārsts un iestāšanās laiks bija beidzies, Livdānes kundze man par mācībām neko nevarēja ieteikt, tāpēc pievērsāmies pētniecībai. Viņa ieteica sarunāt tikšanos ar P. Stradiņa universitātes slimnīcas teritorijā atrodošos cilme šūnu laboratoriju, kura specializējas šāda tipa pētījumos. Kā arī Stradiņos esot bioloģijas katedra, kuru arī būtu ieteicams apmeklēt.

Tā vārds pa vārdam un jau bijām nopļāpājuši vairāk kā stundu. Atvadoties es priecīgs paspiedu Livdānes kundzei roku un devos mājās. Lai gan sākotnēji nevarēja saprast vai šis seminārs ir priekš, manis un vai vispār to ir vērts apmeklēt. Beigās ieguvu ļoti labu informāciju un vēl vienu svarīgu kontaktu, pie kura nepieciešamības gadījumā varētu vērsties.