“Dēls tev ir jāiestājas augstskolā” Kā tagad atceros mammas sacīto. „Bet mammu es nezinu, ko es gribu mācīties.” Es pārdomu pilns atbildu. „Dēls nav svarīgi, ko tu mācies. Svarīgs ir tikai diploms, ko tu iegūsti, jo tikai papīrs spēj nodrošināt tev iespējas nākotnē” Likdama noprast, ka mans viedoklis jau šā vai tā ir vēl pusaudža dumpinieka nenobriedis. Kaut kā tas neliekās pareizi, bet tā kā šis uzskats jau gadiem man ir sekojis nopakaļ, nācās to pieņemt un uztvert kā vienīgo patiesību. Īsti labi man vidusskolā mācībās neveicās, jo kā jau aktīvam pusaudzim bija daudz vērtīgākas lietas tam laikam – ballītes, meitenes, draugi. Un kā nekā mērķis jau bija papīrs nevis, tā labais saturs. Neskatoties uz savām sekmēm un e līmeni matemātikas centralizētajā eksāmenā, automātiski tiku pieņemts RTU budžeta programmā. Protams, ka man bija liels prieks par šo sasniegumu, bet ko tālāk? Bija jāizvēlas programma, kuru vēlos apgūt. Tajā laikā gribējās kaut ko tuvāk mašīnām un tehnikai, kā nekā moči bija mana jaunības kaislība un veco voshoda dzinēju 15 gados varēju stundas laikā pārjaukt. Varbūt iet uz transporta inženieriem? Pats sev jautāju, bet tas neatbilstu papīra teorijai un tur arī daudz ir jāzina, mācības arī noteikti tur ir sarežģītas. Galu galā mans vienīgais un pareizais uzskats ņēma virsroku. Es iestājos kvalitātes vadības institūtā, to bija pabeigt visvieglāk, un arī priekšmeti nebija neko sarežģīti. Neskatoties uz manis paņemtajiem diviem akadēmiskajiem atvaļinājuma gadiem, diploms nonāca pie manis. Prieks jau bija liels, tagad tik varēs doties karjeras plašumos, pelnīt lielo naudu un visiem iepriekš darītajiem fiziskajiem darbiem varēs pamāt plaša vēziena atvadas. Tikai viena nelaime, es nekādi nevēlējos būt kvalitātes vadītājs, mani šī profesija nomāca un doma vien, ka man būs jāsēž pie tiem nebeidzamajiem papīru kalniem un jāraksta audita atskaites beidza mani nost. Sajūta, ka zinu ko dzīvē vēlos darīt arī nebija, jo lai kas ienāktu prātā tas nekādi negāja kopā ar bērnības uzskatiem.