Pēc eksperimenta ar adatām, nolēmu sameklēt, kādu neiroķirurgu, kurš varētu man precīzāk izstāstīt, vai šī ideja ir dzīvotspējīga, vai nē. Bet tā kā tikt pie neiroķirurgiem ar zvaniem un e-pastiem jau biju mēģinājis, sapratu, ka man ir jāmaina taktika. Sameklēju Latvijas neiroķirurgu biedrības mājaslapu un zvanīju viņiem. Kā jau ierasts telefonu nevar sazvanīt, tāpēc nosūtīju e-pastu, ka vēlos iestāties biedrībā. Paralēli mājaslapā uzgāju, ka pēc pāris nedēļām Stradiņu slimnīcā  ir biedrības sēde. Pagāja nedēļa un atbildes e-pastu nebiju saņēmis, tapēc nolēmu aizbraukt uz sēdi un piedalīties tajā bez uzaicinājuma.

Pirmā problēma bija tāda, ka precīza sanāksmes vieta nebija norādīta un ņemot vērā, cik Stradiņu slimnīcā ir telpu un korpusu sapratu, ka tas nebūs tik viegli. Sākumā aizgāju uz neiroķirurģijas nodaļu, kur māsiņas tik raustija plecus un teica, ka par tādu sēdi nav dzirdējušas. Reģistratūrā man arī atbildēja, ka nezinot kur šāda sēde notiekot. Ejot ārā pa durvīm ieraudzīju apkopēju – sievieti gados, kura sēdēja mazā telpā. Mana intuīcija nepievīla, jo šī kundzīte precīzi izstāstija, kurā zālē notiek, ar kuru liftu jābrauc un ka liftniecei jāpasakot ka uz (nosaukumu gan neatceros) zāli. Sirds jau gan sāka dauzīties kā traka, bet nomierinājos iztaisnoju stāju un gāju iekšā zālē. Šīs biedrības valdes priekšsēdētājs Auslanda kungs, jau bija sācis ievadrunu un zālē sēdošie aptuveni 40 ārsti sēdēja un uzmanīgi klausījās. Es pārliecināti iegāju zālē un nosēdos brīvajā vietā, tas laikam izskatījās tik pārliecinoši, ka nevienā no klātesošajiem neradīja jautājumus, vai šaubas, ka man šeit nevajadzētu atrasties.

Sēdēju un uzmanīgi klausījos sēdes norisē, kā Auslanda kungs atskaitās par vienu ārstu pasākumu, kuru nesen apmeklējis. Tad iznāca sieviete, kura stāstīja rīcību gadījumos, ja ārstus iesūdz tiesā un beigās bija lekcija ar vizualizācijām, kā vajadzētu veikt smadzeņu operāciju ar „knipsēšanas” metodi.

Sapulcei pietuvojoties beigām, mana sirds sāka sisties straujāk ar katru sekundi. Mans plāns bija iziet priekšā, iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par savu pētniecību, tādejādi pajautājot viņu domas. Šīs pēdējās minūtes, biju salicis lielisku runu galvā un ik pa laikam to atkārtoju.

Priekšā iznāca Auslanda kungs un paziņoja ka formālā daļa iet uz beigām un tūlīt sāksies neoficiāla daļa. Sapratu, ka nu ir mans uznāciens, piecēlos kājās un droši devos uz zāles priekšu, pagriezos pret visiem ārstiem, iepazīstināju ar sevi un jau grasījos sākt stāstīt, par savu pētniecību, kad biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks dakteris Valeinis, uzbrūkoši jautāja, kas tu esi un kā tu vispār šo sēdi atradi. Es saņēmos un atbildēju, ka nebija viegli, bet apkopēja man parādīja kur jūs atrast. Pārmetumi turpinājās, ka vajag zvanīt pirms tam vai sūtīt e-pastu uz ko es atbildēju, ka to darīju bet līdz viņiem sazvanīties nebija iespējams un uz e-pastu neviens man neatbildēja. Jums vajadzētu pamest šīs telpas viņš skarbi noteica uz ko es palūdzu, lai iedod vismaz man divas minūtes lai varu iepazīstināt visus ar savu ideju. Uz ko Valeiņa kungs atrotīja piedurkni pavērās pulkstenī un paziņoja – „desmit sekundes pagājušas.”

Mana sirds dauzījās tik stipri un bija piepumpēta ar asinīm, ka likās ir palikusi tik liela ka plaušām vairs nav vietas kur ievilkt elpu. Visa lieliskā runa, jau bija izskrējusi ārā no prāta un vārdi nelikās kopā loģiskā virknējumā. Divdesmit sekundes pagājušas balss skanēja. Visi pārējie ārsti neizpratnē skatījās, mēģinot saprast ar ko tas viss beigsies. Es saņēmos, izpūtu gaisu, nokrekšķināju balsi un sāku stāstīt, ka es veicu pētījumu un esmu izdomājis iekārtu, kura varētu palīdzēt cilvēkiem ar muguras problēmām.

Vienīgie ieteikumi šo sekunžu laikā bija, lai es aizbraucot uz vaivariem tur tieši nodarbojas ar muguras problēmām. Man bija vajadzīga tieši šo ārstu konsultācija, nevis ieteikumi aiziet pie citiem. Viss divas minūtes pagājušas Valeiņa kungs izsmejoši paziņoja  un tieši tajā brīdī Auslanda kungs mani pavilka sāņus un mēgināja šo situāciju vērst vismaz kaut kā par labu. Atvainojās, ka neatbildēja un ka man ir jāsaprot, ka tādas lietas iepriekš ir jāsarunā, jo šiem ārstiem ir jau viss saplānots un tulīt arī sāksies bankets. Vienojāmies, ka uztaisīšu prezentāciju, nosūtīšu uz e-pastu un tad sarunāsim tikšanos.

Pametot telpu visu ķermeni, bija pārņēmusi viegluma un nedaudz vilšanās sajūta. Skanēja galvā jautājums „ vai 5 minūtes veltīt būtu tik problemātiski, ka tas ietekmētu banketa gaitu?”

Vakarā aizbraucu mājās un ķēros pie prezentācijas. Pēc pāris dienām tā bija gatava. Nosūtīju Auslanda kungam e-pastu, ka esmu sagatavojis prezentāciju un vēlētos satikties. Diemžēl šis ir viens no tiem neiroķirurgu ierastajiem e-pastiem, kurš neatbild.