Sēdēju un ilgi skatījos lapiņā ar telefona numuru, kam sekoja uzraksts Modris Greitāns, Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors. Satraukuma sajūtas manī mutuļoja, kā ūdens tējkannā. Šis bija pirmais zvans saistībā ar manu pētniecību. Protams, ka es nervozēju, šī joma man bija pilnīgi jauna un es nejutos īsti drošs par savu kompetenci. Pēc laiciņa, sakārtoju savas domas un veicu zvanu.

Kad Greitāna kungs pacēla klausuli, es laipni stādījos priekšā un sāku klāstīt savu domu par pētniecību. Kad saruna jau bija ievirzījusies pareizajās sliedēs, uztraukums bija pagaisis un varēja ķerties vērsim pie ragiem. Piedāvāju satikties un visu izrunāt klātienē. Viss gāja lieliskāk, kā biju plānojis un mēs nozīmējām tikšanās laiku institūta ofisā.

Norunātajā laikā esmu klāt un drošu soli eju iekšā sešdesmito gadu laika celtajā ēkā. Ieejot, Greitāna, kunga kabinetā mani laipni sagaida meitene, kura atvēl vietu skapī virsjakai un pavada uz blakus telpu. Koka mēbeles, iebūvējamie skapji un milzīga stikla lampa kabineta vidū pierāda, ka padomju laikā šis ir bijis ļoti vērtīgs institūts, ne par velti šie ir septiņdesmitajos gados izgudrojuši detaļas mēness visurgājējiem. Mani sagaida laipns vīrs labākajos gados, tas ir Greitāna kungs. Mēs sasveicināmies un sēžamies pie saruna galda. Es detaļās sāku stāstīt savus plānus, kā es saredzu atrisināt muguras smadzeņu bojājuma problēmu. Noklausījies līdz galam manu ideju, viņš tik noslauka ūsas un nosaka, ka šis ir ļoti ambiciozs plāns un lai gan institūts ir pirms pāris gadiem veicis pētījumu ar roku nerviem, šī būtu pavisam cita līmeņa iekārta. „Mēs varētu, kaut ko sākt domāt, ja zinātu kā iekārta tiks pieslēgta pie nerviem”, Viņš domīgs nosaka „un papildus tam, rodas jautājums, ja institūts piekristu pētniecībai, kurš finansētu projektu?” Saku, ka uz šo lietu man gan nav atbildes. Es tik ļoti biju aizrāvies ar idejas meklēšanu, ka finansiālie aspekti man bija palikuši otrajā plānā. Greitāna kungs, sāk stāstīt par Eiropas fondiem, kurus viņš izmanto saviem projektiem. Esot tāda programma HORIZON 2020, kuri finansē līdzīgus projektus. Šī informācija ir kā mūzika manām ausīm, kura steigšus tiek piefiksēta manās piezīmēs. Saruna beigās vienojamies par to, ja es dabūšu nepieciešamo informāciju, elektronikas un datorzinātņu institūts labprāt ņems dalību projektā.

Atvadoties paspiedām viens otram rokas, pateicos meitenei par gardo kafiju un devos prom. Mani nodarbināja miljons domu, jo ejot pēc atbildēm ieguvu tikai jaunus jautājumus. Izvērtējot sarunu pamatdoma bija skaidra – jāuzzina informācija par finansēm un par veidu kā pievienoties pie nervu galiem.