Entuziasma pilns darbā rakos pa Google, lai atrastu, kādi pētījumi par muguras smadzenēm līdz šim ir veikti. Teikšu atklāti, kaut ko tik specifisku ir atrast diez gan sarežģīti, jo izlec daudz liekas informācijas. Tikko tu tiec līdz tai, kura varētu būt noderīga, tā tev prasa naudu par pētījuma apskatīšanu un tu vēl piedevām nezini vai tā informācija tev patiesi būs noderīga. Tā rokoties uzgāju vairākus pētījumus, kur cilvēkam pie nervu galiem pievieno ierīces, kuras dod elektriskos impulsus un līdz ar to stimulē muskuļu saraušanos. Rezultātā cilvēks spēj, piespiežot pogu pakustināt kāju. Tāds pētījums mani ļoti uzjautrināja, jo ir taču skaidrs – ja tu pieliksi pie nerviem elektrību tev tas muskulis refleksu iespaidā noraustīsies. Pat, ja cilvēkam izdotos pieslēgt pie katra muskuļa elektrības vadu un izveidot programmatūru, kura spētu imitēt cilvēka kustības, es šaubos vai būtu iespēja, ka viņš tādā veidā sāktu staigāt. Es uzskatu, ka lai būtu iespēja kvalitatīvi pārvietoties ir jābūt sajūtām, cik precīzi tu liec pēdu, cik tev tālu un kurā brīdī jānostrādā ceļgalam vai gūžai. Tā radās pirmā ideja, vai ir iespēja izveidot ierīci, kura spētu saprast jušanas nervus.

Īsa un vienkārša lekcija anatomijā

Muguras smadzenes iet pa vidu visam mugurkaulam. Mugurkauls sastāv no skriemeļiem, starp skriemeļiem ir spraugas caur kurām no muguras smadzenēm iziet nervi. Ir divu tipu nervi – jušanas un kustību. Muguras smadzeņu darbības piemērs – mēs pieskaramies, kaut kam asam ar pirkstu, tad pa jušanas nervu šis sāpju signāls aiziet līdz muguras smadzenēm un tālāk uz galvas smadzenēm. Smadzenes apstrādā informāciju, izlemj ko darīt un sūta signālu pa kustības nervu uz muskuļiem un cilvēks noņem pirkstu no asuma. Ja muguras smadzenes ir traumētas, jušanas un kustību nervi nespēj nodot informāciju cauri bojātajai vietai. Visi orgāni darbojas, tikai ir pārtraukta informācijas apmaiņa. Tā rezultātā cilvēkam nav sajūtu un nav iespēja kustināt ekstremitātes zemāk par bojāto vietu.

Doma bija izgudrot ierīci, kuru var pieslēgt pie jušanas nerviem zem bojātās vietas. Izpētīt signālus un to atšķirības atkarībā no ķermeņa vietas, un stipruma, kādā tie tiek stimulēti. Šos signālus pārvērst mums jau zināmos, elektriskajos un tad uztaisot pretēju darbību pieslēgties virs bojātās vietas pie muguras smadzenēm, tādā veidā atjaunojot informācijas plūsmu starp abām pusēm.

Uzrakstīju savu domu uz papīra un nolēmu sameklēt kādu speciālistu, kurš varētu manu teoriju apstiprināt, vai arī pilnīgi pretēji, pamatot, kādi būtu sarežģījumi ieviest šo dzīvē. Tāpēc sazinājos ar Latvijas elektronikas un datortehnikas institūta direktoru, Modri Greitānu un norunājām tikšanos.