Bija kārtējā darba diena. Visus aktuālos darbus biju izdarījis un meistaru brigādes jau no paša rīta aktīvi strādāja norīkotajos objektos. Es domīgs sēdēju pie sava darba galda un dzēru ne īpaši garšīgu kafiju. Kafijas garša atgādināja tā laika iekšējās sajūtas – rūgta un piedevām vēl tās biezumi ķeras zobos, vien divas karotes cukura padarīja tās garšu nedaudz patīkamāku. No malas gan izskatījās, ka nav jau par ko sūdzēties, darbs ir, kur dzīvot ir, skaista sieviete blakus ir, bet iekšējās sajūtas trakoja neizpratnē. Šī sajūta, ka dzīvoju, lai strādātu tikai naudas dēļ, beidza mani nost, bet kas būtu tā nodarbošanās, kura man atgrieztu vēlmi pēc sasniegumiem arī vēl nebija parādījusies. Arī mērķis – nauda, bija izgāzies, jo lielāku finansiālo mērķi uzliku, jo lielāks robs sekoja manā budžetā. Visas gudrās grāmatas ar padomiem par to, kā tikt līdz pirmajam miljonam manā gadījumā nedarbojās. Tā es te sēdēju pie sava darbagalda un prātuļodams, bezmērķīgi spaidīju klaviatūru, cerēdams atrast, kādu jautru video youtube, lai uzlabotu dienas noskaņojumu. Līdz nejauši uzgāju Stīva Džobsa 2005. gada uzrunu Stanfordas universitātes studentiem.

Tas bija pats labākais vārdu virknējums, ko manas ausis bija dzirdējušas. Tāda sajūta, ka šī runa bija veltīta tieši man un tieši īstajā brīdī. Es sāku likt visus pagātnes notikumus kopā, kā es bērnībā gribēju būt izgudrotājs, kā es satiku Kasparu, kā man vienmēr ir nācies nejauši nonākt situācijās, kad kādam vajadzīga medicīniska palīdzība. Tā punkts pa punktiņam man sāka viss likties kopā. Skaidrs man ko darīt tālāk tik vai tā nebija, bet tas deva vērtīgu padomu ieskatīties pagātnē un lietās, kuras man patiešām ir svarīgas. Paralēli visam, es daudz domāju vai ir iespējams palīdzēt cilvēkiem ar tādām traumām, kā Kasparam. Es nolēmu painteresēties, ko cilvēce ir darījusi muguras smadzeņu pētniecībā. Tā sākās mana ceļa sākums, kaut uz to brīdi vēl to pat nenojautu. Tā kā nebiju studējis medicīnu īsti skaidrības nebija, cik tas būtu vienkārši, vai sarežģīti atjaunot muguras smadzenes. Māte google un pāris biezas grāmatas no bibliotēkas radīja maz mazītiņu priekšstatu vispār, par anatomiju un apstiprināja faktu, par kuru es nešaubījos jau no sākuma, ka muguras smadzenes nav vienkāršs elektrības kabelis, kurš savieno lampu ar kontaktu.