Tomēr vecāku teorija darbojās, jo drīz vien iekārtojos darbā par vadītāja palīgu un tad jau karjeras kāpnes sāka virzīties. Līdz sasniedzot savu 31 gada dzimšanas dienu biju kļuvis par apkalpošanas nodaļas vadītāju. Organizēt darbus un risināt problēmas ir lietas, kuras man ir vienmēr labi sanākušas, bet īsti sajūta, ka daru, ko no sirds vēlētos vēl joprojām nebija. Tāpēc paralēli saviem darbiem visu laiku mēģināju meklēt, kas būtu tas darbs, kurš manai sirdij sāktu likt sisties straujāk un ar pilnu sparu varētu mesties savā dzīves izaicinājumā. Tā kā nauda ir tas, kas visus mūs dzen uz priekšu un dod iespēju baudīt visus dzīves labumus, tad par savu mērķu mērķi nospraudu, ka galvenā dzīves misija ir nauda. Tā kā pašam savu ideju nebija, mēģināju izvērtēt citu cilvēku peļņu nesošās domas un tās realizēt dzīvē. Lai gan idejas bija labas, tās nekad nenesa man peļņu, pat tādas, kuras sākumā likās, ka garantē stabilus ienākumus. Viens no uzņēmumiem, kuru nodibinājām ar tā laika biznesa partneri, darbojās, kā starpnieks smagās traktortehnikas īrei. Nosacījumi bija ļoti skaidri – visus plusus un mīnusus dalām uz pusēm. Mums bija stabils klients ar lieliem objektiem, kurš lika lielās kanalizācijas maģistrāles. Viss bija vienkārši ņēmām īrē tehniku par labu cenu no vieniem un devām prom ar divdesmit procentu uzcenojumu savam klientam. Tā kā mēs īrējām tehniku ar ļoti labām atlaidēm tad, klientam cena sanāca tāda pati kā vidēji tirgū. Visiem izdevīgi un peļņa arī stabila. Līdz brīdim, kad mūsu klientam nesamaksāja un viss aizgāja pa ķēdīti. Mums palika parādā, mēs arī palikām parādā un vēl piedevām mans tā saucamais biznesa partneris aizmuka uz Dāniju un kopš tās dienas vairs nav devis par sevi zināt. Kā noprotiet visi mīnusi palika uz mani vienu pašu. Lai gan summas bija lielas un nācās šķirties no visas peļņas, kuru bijām iekrājuši, sarunu ceļā radām kompromisu. Naudas pilnīgai parāda atdošanai nepietika un diemžēl, vai arī, par laimi, manam uzņēmumam nācās bankrotēt.